Eiropas Savienība vērienīgi strādā, lai sasniegtu savus klimata mērķus, kas noteikti 2015. gada Parīzes nolīgumā un turpmākās konferencēs saistībā ar Eiropas zaļo kursu, kura mērķis ir vēlākais līdz 2050. gadam padarīt Eiropu par klimatneitrālu kontinentu. Tas ir juridiski saistošs mērķrādītājs, pateicoties Eiropas Klimata aktam. Taču klimata pārmaiņas ir pasaules mēroga problēma, kas neapstājas pie mūsu kontinenta robežām, tāpēc Eiropa nevar atrisināt šo globālo problēmu viena pati, pat ja viņa var palīdzēt daudz. Eiropas Savienība ir lielākais tirgus pasaulē, un tāpēc tai ir liela starptautiskā vara. Turklāt tajā ir augsti izglītoti un kvalificēti iedzīvotāji, un tai jau ir liela pieredze attīstības palīdzības jomā visā pasaulē. Saskaņā ar stratēģiju “Global Gateway” ES jau iegulda miljonus līdzekļu attīstības palīdzībā. Klimats ir arī Global Gateway nozare, tāpēc to varētu paplašināt, lai aptvertu vēl vairāk pasaules. Tāpēc šī ideja aicina Eiropas Savienību: — Izstrādāt videi draudzīgākus tiesību aktus, kuru ietekme būtu jūtama visā pasaulē, pateicoties tās kā pasaules lielākā tirgus dominējošajam stāvoklim. — Vairāk izmantot mūsu kvalificēto darbaspēku un progresīvu privāto sektoru, lai palīdzētu visā pasaulē mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties klimata pārmaiņām. Veicināt Eiropas zaļo rūpniecību visā pasaulē. — Paplašināt stratēģijas “Global Gateway” klimata jomu. — Izveidot un veicināt globāli noderīgu stratēģiju, piemēram, Eiropas zaļo kursu, lai visā pasaulē sasniegtu klimata mērķus. Eiropas Savienībai kā vienam no pasaules progresīvākajiem, lielākajiem, bagātākajiem un aktīvākajiem dalībniekiem var būt nākotne kā starptautiskajai līderei klimata jomā. Tā kā es uzskatu, ka Eiropas nākotne ir zaļa un zaļā nākotne ir Eiropa.

Mana ideja attiecas uz nepieciešamību palielināt Eiropas Parlamenta pilnvaras attiecībā uz izpildvarām, lai panāktu ātrāku progresu dabas katastrofu pārvaldībā, jo īpaši attiecībā uz meža ugunsgrēkiem. Lai ilustrētu manu viedokli, zinātniskie eksperti plaši piekrīt, ka ir ļoti svarīgi ieguldīt šādu ugunsgrēku novēršanā, jo, tiklīdz tie ir sasnieguši “megaugunsgrēku” posmu, tos ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami dzēst, izmantojot pašreizējos tehnoloģiskos resursus un cilvēkresursus. Daudzdisciplīnu zinātniskā pētniecība ir atklājusi daudzas sekas cilvēku sabiedrībā. Tie rada lielāku apdraudējumu ieinteresētajām personām, tostarp ugunsdzēsējiem, kā arī vietējiem iedzīvotājiem, ietekmējot cilvēku dzīvi, īpašumus, uzņēmumus un dabisko ekosistēmu ekonomisko funkciju. Kopējās sociālās, ekonomiskās un vides izmaksas ir ievērojamas, lai gan aplēses joprojām ir ierobežotas. Tie rada būtisku kaitējumu kolektīvajai infrastruktūrai, piemēram, elektrolīnijām un sakaru līnijām, ūdensapgādes sistēmām, ceļiem un dzelzceļiem. Tīrīšanas un rekonstrukcijas izmaksas ir ievērojamas. Tie rada traucējumus piegādes ķēdēs, kā rezultātā tiek slēgti uzņēmumi un tiek traucēta transportēšana. Tas var izraisīt nodokļu ieņēmumu samazināšanos, īpašuma vērtības samazināšanos un klientu zaudēšanu vietējiem uzņēmumiem, piemēram, tūrisma samazināšanos ugunsgrēku skartajās teritorijās. Tās ir tikai dažas no sekām: tās rada arī sociālekonomiskās izmaksas, veselības problēmas, ūdens kvalitāte, ietekme uz vietējām ekosistēmām... Tomēr esmu pamanījis, ka izpildvara bieži vien mēdz piešķirt līdzekļus galvenokārt civilās drošības spēkiem, nevis ieguldīt prevencijā. Šis lēmums bieži vien ir balstīts uz īstermiņa politiskiem apsvērumiem, jo Iekšlietu ministrijai vai Eiropas Komisijai ir vieglāk izvietot resursus, kad izzūd ugunsgrēks, radot tūlītējas un efektīvas rīcības ilūziju. Diemžēl šajā reaktīvajā pieejā nav ņemta vērā profilakses nozīme, kas palīdzētu izvairīties no šādām ārkārtas situācijām. Tieši šajā jomā Eiropas Parlamentam var būt izšķiroša nozīme. Parlamentam kā iestādei, kurā notiek debates un vienprātība, ir unikāla spēja īstenot stingrāku kontroli pār izpildpilnvarām un veicināt politiku, kas vērsta uz dabas katastrofu novēršanu. Nostiprinot savu pozīciju un ietekmi, Eiropas Parlaments var mudināt izpildvaras vairāk ieguldīt meža ugunsgrēku un citu dabas apdraudējumu novēršanā. Tas nozīmē arī, ka ir jāapstiprina Eiropas Parlamenta likumdošanas iniciatīva, kas pašlaik tam ir liegta. Tāpēc es aicinu izskatīt šo priekšlikumu un izpētīt veidus, kā palielināt Parlamenta pilnvaras dabas katastrofu pārvaldībā. Strādājot kopā, mēs varam padarīt Eiropu par pasaules līderi proaktīvā dabas apdraudējuma pārvaldībā. Esmu cieši pārliecināts, ka Eiropas Parlaments kā demokrātiska iestāde, kas pārstāv Eiropas pilsoņu intereses, ir ideāla vieta, kur uzsākt šīs pozitīvās pārmaiņas.

Izdevīguma karogi veicina tādas nelikumīgas darbības okeānā kā NNN zveja, cilvēku tirdzniecība, pirātisms un zemi nodokļu maksājumi. Pašreizējie reģistrācijas procesi un vēstures uzskaites trūkums uz izdevīguma karogiem nav efektīvi. Tādēļ būtu jāizstrādā un jāīsteno direktīva, kas paredz, ka visiem Eiropas kuģiem jābūt reģistrētiem centralizētā datubāzē, lai saglabātu visu karoga valstu reģistru izsekošanas vēsturi. Tomēr šai datubāzei nebūtu iespējas atstāt tukšu gada lauku (līdzīgi noteikumiem, ko piemēro lidmašīnu reģistrācijai).

Vairāki pētījumi un ekonomisti brīdina, ka mūsu pašreizējā ekonomiskā domāšana nespēj rast risinājumu mūsu briesmīgajā situācijā. Ekonomikas izaugsmes konstante iznīcina vidi (Potsdamas Klimata pētniecības institūts, 2022), un ilgtspējīga ekonomikas izaugsme arī nav iespējama, kā liecina vairāki pētījumi (Eiropas Vides birojs 2019. gadā), ko apstiprina arī atsitiena efekts. Jau ilgu laiku iedzīvotāju labklājība ir atsaistīta no ekonomikas izaugsmes (Austrālijas Nacionālā universitāte, Kubiszewski et al, 2013) no vides. Tādējādi ES uzdevums būtu kļūt par līderi jauna veida ekonomikas politikā ar reālu ietekmi. Lai to panāktu, ir vajadzīgas visaptverošas reformas, taču tas ir vienīgais veids, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām.

ReRoot projekts ir neliela organizācija, kas tikai tiek izveidota, lai atbalstītu neparedzētas kopienas, kas studējušas nometnēs ar permakultūras izglītību, resursiem reģeneratīvai lauksaimniecībai un dabā balstītu terapiju. Tā atbalsta viņu īstermiņa fiziskās vajadzības, kā arī ilgtermiņa integrāciju, garīgo un fizisko labklājību. ES tikko sāku šo projektu, un man ir vajadzīgs atbalsts!

Akvaponika ir inovatīva lauksaimniecības sistēma, kas apvieno akvakultūru un augsni mazāk audzē kultūraugus bez nepieciešamības pēc ārējiem ķīmiskajiem resursiem, piemēram, mēslošanas līdzekļiem un pesticīdiem, vienlaikus izmantojot mazāk ūdens nekā pašreizējā tradicionālā lauksaimniecības prakse. Tā kā Eiropa pašlaik finansē un veicina jaunas inovatīvas lauksaimniecības tehnoloģijas, galvenā uzmanība vienmēr ir bijusi pievērsta hidrofonikai (kas joprojām lielā mērā ir atkarīga no sintētisko mēslošanas līdzekļu izmantošanas) un tehnoloģiskajām tehnoloģijām (sensoriem, robotiem u. c.). Šī pieeja nav spējusi risināt galveno globālās krīzes problēmu, ar ko saskaras mūsu klimata un pārtikas sistēma — ilgtspējīga, dabā iekļaujoša pārtikas ražošana bez turpmākas iznīcināšanas vitāli svarīgās un svarīgās ekoloģiskajās sistēmās un bioloģiskajā daudzveidībā. Arvien lielāks (bet joprojām ļoti mazs) jauniešu skaits sāk atzīt un pieņemt akvaponiku kā agroekoloģisku lauksaimniecības sistēmu, kas var palīdzēt mums pabarot mūsu augošās populācijas, aizsargāt un veicināt vitāli svarīgu ekosistēmu (kukaiņus, mikrobus), kas nodrošinās bioloģiskās daudzveidības uzplaukumu un cilvēcības izdzīvošanu. Diemžēl finansējums (un piekļuve tam) un akvaponikas veicināšana ir bijis būtisks šķērslis, lai pilnībā izmantotu šīs lauksaimniecības sistēmas potenciālu, kas mums patiesi sniedz iespēju strādāt ar dabu, lai palīdzētu mums rast ilgtspējīgus risinājumus mūsu pašreizējai sašķeltajai pārtikas sistēmai. Apzinot, nodrošinot finansējumu un atbalstot jaunos lauksaimniecības uzņēmējus (aģeneratorus), kuri pieņem un izmanto akvaponiku, būs daudz darāmā, lai beidzot nodrošinātu, ka mums ir spēcīgs risinājums, kas var palīdzēt novērst kļūdas mūsu pārtikas sistēmā un, pats svarīgākais, piesaistīt tik ļoti nepieciešamos jauniešus lauksaimniecībai un lauksaimniecībai.

Izveidot Eiropas dārzeņu dārza kausu — veselīgu konkursu, lai skolās veicinātu saiknes atjaunošanu ar pārtiku un dabu. Šis projekts veicinātu jauniešu dalību veselīgās un ekoloģiskās aktivitātēs ārpus telpām un izveidotu tīklus starp dažādām skolām un ieinteresētajām personām visā Eiropā.

Ilgtspējas nolūkā vajadzētu būt iespējai glabāt kartona kārbas un pudeles tādiem produktiem kā piens un jogurts.

Novecojušā kompromisa dēļ lielākā daļa EP deputātu un daudzi Eiropas Parlamenta darbinieki joprojām katru mēnesi dodas no Briseles uz Strasbūru, pievienojot novēršamu CO2 jau tā mirstošajai planētai. Ir maz ticams, ka šī videi nedraudzīgā prakse drīz mainīsies Francijas veto dēļ. Tomēr, lai vismaz līdz minimumam samazinātu šādas prakses ietekmi, ES ir jānodrošina bieža, ātra un, pats svarīgākais, klimatneitrāls dzelzceļa savienojums starp Briseli un Strasbūru.

Mana ideja ir par tādu Eiropas vides un sociālo standartu izveidi, kas aizsargā vietējās kopienas. ES atsaucos uz Ž. M. Barrozu reģionu Portugāles lauksaimniecības mantojuma teritorijā, ko izsludināja UNESCO un kas pašlaik draud tikt ekspluatēta, īstenojot kalnrūpniecības projektu, kas ietekmēs ūdens kvalitāti, izzudīs un krasi samazinās augsnes kvalitāti un pašreizējo ilgtspējīgo praksi, kas jau ir sensitīvs un veiksmīgs risinājums klimata pārmaiņām un ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, izmantojot agrosilvo ganību sistēmas. Mums jāapzinās, ka Eiropā paātrinās jaunais zaļais kurss, kas varētu būt fasāde, lai aizstātu atsevišķu automobiļu rūpniecību no fosilajiem kurināmajiem uz īstermiņa risinājumu kā litiju. “Zaļās pārkārtošanās” labad mēs nedrīkstam “radīt upurētas zonas. Sekojiet Associação Unidos em Defesa de Covas do Barroso.

Hroniskiem pacientiem bieži vien nav citas izvēles, bet izmantot videi nekaitīgus transporta veidus, jo tagad visdrīzāk ir izvēlēties starp: 1. Lēns, dārgs un, iespējams, nepieejams (laika vai pārklājuma ziņā) transporta veids; 2. Un personīgā automašīna vai Uber/Taxi (iespējams, ar iekšdedzes dzinēju). Hroniskiem pacientiem bieži vien nav elastības, tāpēc iespēja pārvietoties jebkurā laikā rada brīvības sajūtu, piemēram, mazāk ierobežota. Tomēr izmaksas, ko par to maksā zeme, ir pārāk augstas. Saskaņā ar IAM Watch Europe ziņojumu: “Pilsētu satiksmes sastrēgumi dalībvalstīm izmaksā aptuveni 100 miljardus eiro gadā. Autobusi un vilcieni veido aptuveni 17 % no pilsētas pasažieru skaita, un tas samazinās, jo pieaug automobiļu izmantošana. Nav veikti pietiekami ieguldījumi ilgtspējīgās transporta sistēmās un to atbalstam vajadzīgajā politikā. Sabiedriskajam transportam jābūt cenas ziņā pieejamākam, efektīvākam, pieejamākam un iekļaujošākam. Tajā ir jāņem vērā sieviešu, bērnu un jauniešu, personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku īpašās vajadzības. Pilsētas, kas piedāvā bezmaksas sabiedrisko transportu, ir ievērojami apgūtas.”

Daži sāk aktīvismu kā bērni, savukārt citi sāk kā pieaugušie. Daži koncentrējas uz globāliem jautājumiem, savukārt citi rada vietēju ietekmi. Nav pareizas vai nepareizas pieejas — tikai vēlme mēģināt. Un kas ir aktuāla klimata krīze, kura, ja to ignorēs un nedarīs neko, tikai pasliktināsies, jo īpaši jauniešiem, kuri ir darījuši vismazāk, lai to veicinātu, bet cietīs dažas no tās smagākajām sekām. Mums ir vara, un neatlaidība atmaksājas. Tas attiecas uz attiecību galveno vērtību — ar draugiem, kolēģiem un galu galā ar dabu. Mana prasība Eiropas politikas veidotājiem ir atzīt klimata krīzes steidzamību un veikt drosmīgus pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu tās smagākās sekas, vienlaikus atbalstot un stiprinot jaunatnes iniciatīvas, lai tās kļūtu par neatņemamu risinājuma daļu.

Pašreizējai Kopējai Eiropas vides izglītības programmai vidējai izglītībai ir ierobežots raksturs. Skolas dalībvalstīs rīkojas brīvprātīgi, īstenojot autonomas vides programmas. Tomēr vidusskolās nav īpaša temata, kura mērķis būtu palielināt mūsu informētību par vides jautājumiem, un tas ir tikai skolotāju iniciatīvas ziņā. Lai novērstu šo trūkumu, mēs ierosinām izveidot kopīgu Eiropas izmēģinājuma programmu, kas būtu jāievēro visām skolām dalībvalstīs, vadot un nodrošinot idejas un izglītības instrumentus. Veicot praktiskas darbības, lai iedzīvinātu mīlestību un aizsargātu vidi. Bet tas nav teorētisks, nereglamentēts! Eiropas Savienības paspārnē veicināt Eiropas jauniešu informētību! Sistemātiski izglītojot jauniešus, mēs varam glābt vidi, iespējams, nosargāsim savu nākotni!

Eiropas Vides aģentūra (EVA) prognozē, ka kopējais ēku fonds ES līdz 2050. gadam pieaugs par 7 %. Tomēr jaunu ēku būvniecība būtiski veicina vides iznīcināšanu un piesārņojumu jaunu materiālu ražošanā. Tāpēc ir ļoti svarīgi piesaistīt un aizsargāt mūsu esošo ēku fondu reģionālā līmenī. Kā tad mēs varam labāk izmantot un aizsargāt esošo kolektīvo ēku fondu reģionālā līmenī? Esošajā ēku fondā ir neizmērāms iemiesotā oglekļa daudzums, un tiek īstenotas iniciatīvas, lai reģenerētu izraktus materiālus no būvlaukumiem un tos pārprofilētu citos projektos. Lai gan dažas esošās ēkas, piemēram, tās, kurās ir azbests, ir jāaizvāc, ēku nojaukšana rada ievērojamu atkritumu daudzumu un var veicināt atkritumu poligonu pārslodzi un kaitējumu videi. Saglabājot esošās ēkas, renovējot un modernizējot tās, mēs varam samazināt atkritumu daudzumu un veicināt aprites ekonomikas principus. Lai samazinātu jaunu ēku ietekmi uz vidi Eiropā un novērstu jau uzbūvēto ēku nojaukšanu, es vēlētos ierosināt: 1. Izveidot to ēku sarakstu, kuras ir pakļautas nojaukšanas riskam, lai noteiktu, kurām ēkām būtu jāpiešķir prioritāte aizsardzībai, saglabāšanai un/vai renovācijai, tostarp, iespējams, to iespējamai “otrreizējai izmantošanai”. 2. Izpētīt finansiālus stimulus, ko nekustamā īpašuma īpašnieki vai valdības varētu saņemt, lai atjaunotu un renovētu savas ēkas, nevis nojauktu tās, piemēram, nodokļu atvieglojumus, dotācijas un aizdevumus ar zemām procentu likmēm. 3. Ļaut valstīm kā stimulu pievienot to ēku fonda oglekļa ekvivalentu, kas būtu aizstājis esošo (mērīts KgCO2eq) savos NND 2030. gada mērķrādītājos (lai gan dažās valstīs tam var būt margināla ietekme). 4. Saskaņot ar reģionālajiem būvnormatīviem un noteikumiem, lai ierobežotu ēku nojaukšanas vieglumu un padarītu to par absolūtu galējo līdzekli. Piemēram, ekspertu grupa pirms nojaukšanas atļauju piešķiršanas varētu pārskatīt pamatojumu ēku nojaukšanai, kas pārsniedz noteiktu lielumu. Nojaukšanas šķēršļu palielināšana sniegtu vairākus ieguvumus, tostarp kultūras mantojuma saglabāšanu, samazinātu atkritumu daudzumu un vides emisijas, palielinātu nodarbinātības iespējas un uzlabotu rūpniecisko gatavību renovācijas vilnim.

Veikaliem, restorāniem un uzņēmumiem vajadzētu būt juridiskam pienākumam pirms iepriekšējā glabāšanas laika ziedot visu pārtiku badam un trūcīgajiem. Pārtikas izmešana piegružos būtu jāaizliedz.

Attiecībā uz mūsu mobilitātes infrastruktūras elektrifikāciju pārāk liela uzmanība ir pievērsta elektrotransportlīdzekļiem (EV) un nepieciešamajai elektrotransportlīdzekļu uzlādes infrastruktūrai. Tomēr e-velosipēdi un elektriskie motorolleri ir 15 reizes energoefektīvāki nekā elektrotransportlīdzekļi (metrs*pasažieru/jūdžu), jo automašīnai ir vajadzīgs vairāk enerģijas, lai pārvietotu nevajadzīgu masu, turklāt vairāk nekā puse no visiem ikdienas braucieniem ir īsāki par 3 jūdzēm, tādējādi tos var viegli aizstāt ar e-mobilitātes iespējām. Papildus šīm ievērojamajām priekšrocībām ir maza politiskā interese veicināt un attīstīt infrastruktūru šim efektīvajam transporta veidam. Mums ir vajadzīgas kopīgas ES mēroga doktrīnas un uzlādes stacijas vieglajiem e-mobilitātes transportlīdzekļiem, kas ļautu ikvienam e-velosipēdu ražotājam projektēt savus e-velosipēdus un motorollerus, ievērojot ES doktrīnas un uzlādes standartus visās 27 ES dalībvalstīs. Šī infrastruktūra veicinās e-mobilitātes ieviešanu, ļaujot privātīpašniekiem nodrošināt un uzlādēt savus e-velosipēdus uz ielas, samazināt e-velosipēdu un motorolleru īrēšanu pilsētās, nodrošinot īpaši šim nolūkam paredzētu vietu, kā arī samazināt e-mobilitātes uzņēmumu darbības izmaksas, tādējādi samazinot cenas un palielinot patērētāju pieprasījumu.

Lai iepakojuma nozare būtu sekmīga un spētu konkurēt ar vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, jums ir jāizmanto apjomradīti ietaupījumi, izveidojot ES mēroga standartu attiecībā uz iepakojumiem: no dzērieniem līdz jogurtiem, kafijas glāzēm un gaļas īpašībām. Standarts veicina sadarbspēju, samazina tirgus sadrumstalotību, palielina tirgus likviditāti un loģistikas efektivitāti, pārveidojot atkārtoti lietojamu preču komplektus tirgū par tirgojamu preci, ko veic dažādi operatori. Veselas jaunas nozares izveide saistībā ar loģistikas atjaunošanu un ES atkārtoti izmantojamu pakešu atjaunošanu (iepakojumu ieguve)

Mudināt cilvēkus, ceļojot Eiropā (vilcieni), izmantot ilgtspējīgākus transportlīdzekļus. Eiropa nav tik liela, un ir diezgan viegli ceļot ilgtspējīgā veidā. Man rodas jautājums, kāpēc neviena iniciatīva neatbalsta videi draudzīgu ceļošanu (ne tikai jauniešiem, bet arī VISIEM), un lidojumi joprojām ir lētāks ceļošanas veids.

Tā būtu jāreglamentē ES, paredzot vienotu tarifu zonu un vienotu lietotni, kas integrē visas sabiedriskā transporta sistēmas no visām dalībvalstīm.

Lielveikaliem un DIY veikaliem būtu jāuzbūvē daudzstāvu ēkas, lai samazinātu izšķērdēto platību un zemes zīmogošanu, vienlaikus radot dzīvojamo telpu augšējos stāvos. Tā kā šādus tirgus bieži vien ieskauj autostāvvietas, nevajadzētu būt arī problēmām ar apkārtējo ēku ēnojumu tajos. Tā kā tas nozīmē papildu izmaksas uzņēmumiem, tās būtu jāsubsidē ES.

Iepakojuma satura ierobežošana līdz ne vairāk kā noteiktai procentuālai daļai samazinātu iepakojuma radīto plastmasas atkritumu daudzumu un neļautu ražotājiem maldināt patērētājus ar maldinošu iepakojumu.

“IAM” ļauj uzsākt projektus saistībā ar dažādajiem tematiem, ko tie pārstāv. Tie ļauj iestādēm un iedzīvotājiem labāk saprast, kas tiek risināts un kādā nolūkā, piemēram, tiek pieņemts likums.

Šīs pārdomas izriet no secinājuma, ko es šodien varēju izdarīt: lielu daļu no mūsu strupceļa izmanto kā autostāvvietu. Tomēr šīs zonas nav ļoti noslogotas ar automašīnām, izņemot, lai tās varētu novietot pie durvīm, un tās, protams, ir viegli pietuvinātas automašīnai. Bieži vien konkrēts un slikti uzturēts strupceļš varētu kļūt par reālu bioloģiskās daudzveidības stropu. Papildus šā projekta vides aspektam šis projekts palīdzētu atjaunot kohēziju starp kaimiņiem, dārzus uzturētu iedzīvotāji, tur varētu ierīkot galdus un krēslus, kā arī kompostētu kompostu. Ņemot vērā strupceļa apmēru, varētu tikt pievienotas citas norises, margs, augļu koki, kukaiņu un putnu patvērums, bērnu spēles, kolektīvas āra virtuves un 1001 idejas no to kaimiņu vadītājiem, kuri ir ieinteresēti projektā!

Ūdens izmantošana ir ne tikai higiēniskāka un tīrāka nekā tualetes papīra izmantošana, bet tā ir arī labāka videi. Vidēji gadā cilvēks izmanto 85 tualetes papīra ruļļus, tas varētu būt ievērojami mazāk, ja tualetes piedāvājumu piedāvājums kļūtu vispārpieņemts ES.

Eiropas mēroga dzelzceļa tīkls ar vilcienu pakalpojumu sniedzēju vairākās valstīs (piemēram, Interrail). Tomēr biļešu cenām jābūt zemākām nekā aviobiļetēm, lai tās būtu pievilcīgas visplašākajai masai!

ES ir jārisina jauni uzdevumi, kas dalās iepriekš īstenotajās tradicionālajās politikas jomās: piemēram, politikā prioritāte ir piešķirta konkurētspējai, nevis stratēģiskajai drošībai, kas atspoguļo stratēģisko mikroshēmu nozari vai atkarību no Krievijas fosilā kurināmā un gāzes. ES pilnīga atkarība no Taivānas rūpniecības nozarēm attiecībā uz kompleksām mikroshēmām ir radusies iepriekšējās loģikas dēļ: mikroshēmas vienkārši importēja lētāk. Taču mūsdienu realitāte un ģeopolitiskā spriedze ir atklājusi šo transversālo nozari mūsu ekonomikā, lai iegūtu un uzglabātu enerģiju no atjaunojamiem resursiem. Līdz ar to politika, kas vērsta tikai uz konkurētspēju, vairs nedarbojas, radot pārmaiņas globālajā paradigmā, lai nodrošinātu svarīgāko resursu un produktu drošību un piegādi. Tagad tas tiek pārvērsts ārkārtīgi svarīgā jomā, kurai ir liela ietekme uz vidi: lauksaimniecība un lopkopība. Pašlaik ES nav skaidru un stingru tiesību aktu, kas ļautu tai vienlīdzīgi konkurēt ar ārējiem ražotājiem. Mums ir jānodrošina pienācīga iekšējā konkurētspēja mūsu ekonomikas sistēmā, taču es uzskatu, ka ir jānodrošina arī pienācīga un taisnīga konkurētspēja ar ārējām nozarēm un vairāk tādās jomās kā lauksaimniecības pārtika un primārais sektors. Savienībai būs jārisina šīs problēmas, lai panāktu līdzsvaru starp konkurētspēju un piegādi un cīņu pret klimata pārmaiņām. Plānošanas un lauksaimniecības stimulēšana ES ne tikai palīdzēs mazināt ietekmi uz vidi, bet arī uzlabos mūsu veselību un dzīvnieku labturību.

Zaļo jumtu veicināšana, izmantojot ES programmas, var palīdzēt sasniegt Savienības vērienīgos un nepieciešamos klimata mērķus ilgtspējīgā un biodaudzveidīgā veidā, papildinot saules enerģijas paneļus. Skatiet lielus finanšu centrus, dzīvojamos blokus un pat nodaliet mājokļus no lejupēja skata, un jums ir skaidrs priekšstats: Liela daļa potenciālās platības paliek neizmantota. Zaļais jumts piedāvā (kā teikts nosaukumā) zaļu risinājumu, lai pilnībā izmantotu šo potenciālu. Tas rada O2, izdalot CO2 no gaisa, padarot pilsētas elpojamākas, vienlaikus samazinot to oglekļa pēdu. Sabiedriskās vietās jau uzstādītās iekārtas ir arī pierādījušas, ka zaļākas pilsētas ir izturīgākas pret karstumu un plūdiem, jo zaļumi absorbē mazāk siltuma nekā betons, bet, no otras puses, absorbē vairāk ūdens. Ir pierādījies, ka saules enerģijas paneļi lielā mērā izmanto iepriekš minēto brīvo virsmu. Lai gan, lai efektīvi darbotos (ziemeļu puslodē), šie paneļi būtu optimāli vērsti uz dienvidiem un uzstādīti tā, lai tie uztvertu lielāko saules gaismas daudzumu. Papildus tam retzemju metāli, kas vajadzīgi saules enerģijas paneļu ražošanā, tiek iegūti neilgtspējīgos veidos un padara Eiropu atkarīgāku no tās tirdzniecības partneriem. Tieši šīs saules enerģijas paneļu apakšējās malas ir iemesls, kāpēc zaļumi uz jumtiem būs ideāls papildu faktors: augu dzīvi var izvietot uz jebkura un visu veidu jumtiem ar atbilstošu saules gaismu, un to var stādīt ilgtspējīgi, pielāgojot floras izvēli vietējām ekosistēmām. Saules enerģijas paneļi lielā mērā ir kļuvuši populāri subsidēšanas shēmu dēļ, kuru sākotnējās augstās izmaksas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir pārvaldāmas. Tādu pašu rīcību var īstenot ar zaļajiem jumtiem, kuru lielās uzstādīšanas izmaksas (~ 120 EUR/m²) ir tā lielākais šķērslis. ES zaļās infrastruktūras projektā izšķiroša nozīme būs lielākam uzsvaram uz šo inovāciju.

Eiropas Savienībai ir jāizveido (valsts un starpvalstu) transporta, tirdzniecības un pasažieru transporta tīkls, kurā galvenais dalībnieks būs dzelzceļš. Dzelzceļa priekšrocības ir šādas: 1.Videi nekaitīgums nekā vieglajiem automobiļiem un kuģiem, ņemot vērā elektroenerģijas izmantošanu tās piedziņai 2. Kā uz sliežu ceļiem balstītam instrumentam tā priekšrocība ir jaudas palielināšana. Tas nozīmē, ka tā var pārvadāt vairāk preču vai pasažieru nekā automašīna, kamēr tai ir iespēja pārvietoties pa iekšzemi, nevis uz kuģa. 3.Ja tas ir tehnoloģiski attīstīts, tam ir arī būtiska nozīme ātruma ziņā, izņemot lidmašīnas (taču vilcienam joprojām ir lietderīgās slodzes pieaugums). 4. Joprojām salīdzinoši lēti instrumenti salīdzinājumā ar ieguvumiem, ko tie sniedz gan sabiedrībai, gan videi. 5. Tā apvieno attālās apmetnes ar pilsētu centriem, stimulē vietējo ekonomiku un veicina tūrisma attīstību. Dzelzceļam ir daudz priekšrocību, un tos ir grūti nosaukt kopā. Svarīgi ir tas, ka tas ir transporta veids, kas ir videi draudzīgs un ļoti efektīvs, un mums visiem tas ir jāuztic. Kā to var sasniegt? 1. Standartu un modernu dzelzceļa tīklu izveide visās dalībvalstīs, vienādas summas. 2. Ieviest zemākas braukšanas maksas salīdzinājumā ar autobusiem un lidmašīnām un par 40 % samazināt biļetes cenu visiem studentu braucieniem. 3. Birokrātijas samazināšana transnacionālos savienojumos (komerciālos un pasažieru pārvadājumos). 4. Modernizēt esošo tīklu, izveidot jaunu tīklu un pievienoties lielākajām Eiropas ostām.

Krustceliņus nedrīkst novietot tieši uz ceļiem, un tas apdraud gājējus ar automašīnu. Arī automašīnām ir jāapstājas, ja gājējs vēlas šķērsot ceļu un atkal iegūt šķērsošanas ātrumu. Tas rada lielāku izplūdes gāzu piesārņojumu. Ja krustojumi būtu pazemes vai virszemes gājēji, gājēji būtu daudz drošāki un automobiļi varētu braukt ar lielāku ātrumu (piemēram, 70 kmh, nevis 50 km), kas rada mazāk CO2 un citas toksiskas vielas.